Pēdējā desmitgadē daudzās Eiropas valstīs konstatēta parastā oša, kā arī tam radniecīgā šaurlapu oša audžu bojāeja. Pēc tam, kad iepriekšējos gados tika konstatēta šķietami veselu un zaļu ošu lūšana un krišana Gaujas Nacionālā parka teritorijā Siguldas, Turaidas, Krimuldas apkaimē, Dabas aizsardzības pārvaldes uzdevumā Chalara fraxinea infekcijas izplatību ošu audzēs pētīja dendrologs Andrejs Svilāns, kurš secināja, ka lielākajai daļai šajā teritorijās augošo ošu ir konstatēta šī infekcija dažādās slimības attīstības fāzēs.

Mēģinot kompensēt zaudēto zaru apjomu, koks katru nākamo gadu veido arvien jaunus dzinumus – ūdenszarus – no vēl dzīvajiem zariem. Slimības pēdējā stadijā, pēc 3-5 gadiem, ūdenszari veidojas pat no stumbra. Slimībai progresējot, arvien samazinās koka lapu apjoms, lapas vairs nespēj pietiekamā daudzumā apgādāt ar barības vielām stumbru un sakņu sistēmu. Koks tiek novājināts, notiek strauja sakņu, tai skaitā balsta sakņu atmiršana, kuras tālāk noārda saprofītie organismi (lielākoties sēnes). Balsta sakņu atmiršana samazina koku mehānisko stabilitāti, izraisot koku gāšanos pat nelielā vējā bez acīmredzama iemesla. Ar infekciju slimie jaunie koki iet bojā dažu gadu laikā pēc inficēšanās, vecākus kokus slimība parasti nobeidz 4-5 gadu laikā.

Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālās administrācijas direktora vietnieks Mārtiņš Zīverts uzsver: “Ņemot vērā, ka tā saucamā ošu slimība rada apdraudējumu arī dabas vērtību baudītājiem, atpūtniekiem un Gaujas Nacionālā parka tūristiem, Dabas aizsardzības pārvalde gan ikdienas apsaimniekošanas darbu ietvaros, gan īstenojot Eiropas Savienības Kohēzijas fonda projektu par dabas tūrisma infrastruktūras uzlabošanu, arī šogad turpina daudzu bīstamo koku izzāģēšanu. Gaujas Nacionālais parks ik gadu uzņem ap miljonu apmeklētāju, un Dabas aizsardzības pārvalde kā gādīgs un atbildīgs teritorijas saimnieks ir izvēlējusies gan preventīvi izzāģēt ošus, lai mazinātu slimības potenciālo apdraudējumu, gan lielā apjomā novākt jau slimības skartos kokus. Aktivitātes galvenokārt tiek īstenotas gar tūristu iecienītām takām un apmeklētāko dabas tūrisma objektu tuvumā. Diemžēl ošu slimība nav ierobežojama, un mums ir jāpakļaujas dabas likumiem. Tāpēc aicinām Gaujas Nacionālā parka iemītniekus un viesus ar sapratni izturēties pret šīm aktivitātēm”.

Pastāv uzskats, ka tā saucamā “ošu slimības” izplatība notiek ar vēja iznēsātām sporām un augu sulu sūcošu kukaiņu starpniecību. Šī patogēnā sēne attīstās dzinumu vadaudos, tos nosprostojot un izraisot dzinumu atmiršanu. Pirmās infekcijas pazīmes ir pēdējā gada dzinumu lapu strauja vīšana un dzinumu nokalšana. Tā vērojama tieši šajā gada laikā – vasaras otrajā pusē, jūlijā, augustā.

Andrejs Svilāns, Latvijas Dendrologu biedrības prezidents, norāda, ka: “Līdz šim nav atklāts pietiekoši efektīvs līdzeklis slimības uzņēmīgo ošu sugu aizsardzībai pret Chalara fraxinea infekciju. Tāpēc tuvākajās desmitgadēs prognozējama tālāka un praktiski neierobežojama infekcijas izplatīšanās visā Latvijā. Līdzīgi Latvijas teritorijā jau ir noticis ar vīksnām un gobām, ko ilgstoši postījusi grafioze jeb Holandes slimība, kuras rezultātā mūsu teritorijā šo koku ir atlicis ļoti maz. Arī šīs koku slimības “klīniskā aina” ir lapu vīšana un ieritināšanās. Atkarībā no laika apstākļiem, koka vecuma un tā uzņēmības tas var iznīkt dažās nedēļās vai mēnešos. Līdzīgi kā ar ošiem arī gobu un vīksnu slimību pilnībā koku izārstēt nevar, bet tikai attālināt tā nokalšanu. Tuvākajās desmitgadēs Latvijā vairs nebūs lielu ošu. Infekcijai savu ceļu turpinot, kamēr tās populācija mazināsies un neradīsies pret to rezistenti stādi, mūsu valsts teritorijā galvenokārt būs tikai mazi oši. Svarīgi ir saprast, ka vizuāli maldīgā efekta dēļ (koks it kā vēl zaļo), slimību skartie oši būtiski apdraud cilvēku, infrastruktūras drošību, īpaši teritorijās, kas tiek izmantotas publiskiem mērķiem. Tāpēc vēlama to izzāģēšana, īpaši tūristu apmeklētās vietās, pie autoceļiem, tūristu takās, pie skatu platformām u.tml. Tāpat ieteicama pameža tīrīšana un retināšana, kur tas nepieciešams pārredzamības nodrošināšanai, kā arī, lai novērstu sējeņu ieaugšanu veco ainavisko koku vainagos, saglabājot veselīgus, augtspējīgus lapukokus (izņemot ošus, vīksnas, gobas) un skujkoku. Būtu jāatturas no ošu izmantošanas apstādījumos. Plānojot vēsturisko apstādījumu apsaimniekošanu, labāk jau savlaicīgi izņemt tos ošus, kam ir infekcijas pazīmes. Ja runājam par bioloģisko daudzveidību, tad ošu iznīkšana ilgtermiņā drīzāk radīs pozitīvu ietekmi. Tomēr daļai putnu un kukaiņu sugu, kas īpaši piemērojušies, varētu būt īslaicīgs negatīvs efekts, līdz piemērosies jauniem apstākļiem”.

Informāciju sagatavoja:
Dabas aizsardzības pārvaldes
Sabiedrisko attiecību un vides izglītības nodaļas vadītāja
Inese Pabērza