Siguldas 3.pamatskolas 5.-6.klašu skolēni piedalījās reģionālā seminārā Valmierā, kurš notika projekta ”Skolu bibliotēkas – kultūru dialoga veicinātājas” ietvaros. Semināra tēma bija „Imantam Ziedonim – 75”. Kopā ar Valmieras, Garkalnes pagasta, Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas skolēniem, siguldieši rādīja mājas darbu - „Lāču pasakas” – iestudētu fragmentu…Pēc tam, strādājot grupās tapa plakāti par „Krāsainajām pasakām”. Fiksējot pasākuma notikumus, tapa Lielā Lāču grāmata ar foto ilustrācijām un grāmatas teksta interpretāciju. Semināra gaitu vēroja projekta satura koordinatore, LVU pasniedzēja Aija Kalve un projekta reģionālā  koordinatore – Linda Ugaine.

Maija sākumā siguldieši devās ciemos pie dzejnieka Imanta Ziedoņa, lai nogādātu viņam šo īpašo grāmatu un medus podiņus. Dzejnieku apciemoja Siguldas 3.pamatskolas bibliotekāre Inga Aleksandrova un Siguldas 2. pamatskolas skolotāja un bibliotekāre – Inonanta Millere. Dzejnieka dzīvesbiedrei Ausmai Kantānei tika dāvāti lāči viņas kolekcijai, kā arī Ingas Aleksandrovas pašas zīdā gleznoti taureņi un dzejoļu krājums par Siguldu, kas veltīts Siguldas 800 – gadei.

„Dzejnieku apciemojām viņa jubilejas priekšvakarā un bijām gandarītas redzēt viņa prieku par apciemojumu. Bija patīkami dzirdēt viņu sakām – „Tad tomēr kāds to visu lasa”. Lasa, lasa un ļoti, ļoti mīl – daudzi, daudzi – Siguldā, Latvijā un aiz tās robežām. I. Ziedonis rādīja tikko iznākušās „Krāsainās pasakas” latviešu un franču valodās. Drīz tās būs nopērkamas arī grāmatu veikalos. Paldies Ausmai Kantānei un Imantam Ziedonim par viesmīlību un zemenēm,” stāsta Inga Aleksandrova. 

Neapšaubāmi, Imants Ziedonis pieder pie tiem mūsu kultūras pārstāvjiem, kuru gara dzīve izceļas ar paaugstinātu intensitāti un spriegumu – šos vārdus par Imantu Ziedoni saka literatūras un folkloras pētniece Jolanta Mackova 80 – to gadu beigās. Taču šodien par dzejnieku ir grūti pateikt ko jaunu. Tā kā Ziedoņa daiļradei „uzlīmēts” ne mazums etiķešu – citam viņš ir mūsdienu mītradis, citam – ekstremāls paradoksists, citam – ģimeniskuma un tautiskuma tēvišķais kopējs, izmalcināts dzejas estēts vai latviešu filozofiskās dzejas metrs…(Huzangajs A.), tad svarīgi ir iedziļināties dvēselē – un necensties pielīmēt kārtējo etiķeti.

Imants Ziedonis ienāk latviešu literatūrā 60 – to gadu sākumā ar dzejoļu krājumu – „Zemes un sapņu smilts” 1961. gadā. „Es vienmēr esmu vēlies otrādi,” saka dzejnieks.

Tad arī šo velšanos no 60 – tajiem gadiem līdz pat šodienai ir centušies noķert gan kritiķi, gan literatūras zinātnieki un pētnieki, kā arī vienkārši dzejas lasītāji.

Imants Ziedonis sava dzejā apliecina pašīstenošanās procesa dabiskumu un vienreizību. Mākslīgās personības radīšana ir katra cilvēka, īpaši katra kultūrcilvēka problēma. Imants Ziedonis latviešu literatūra pazīstams kā dzejnieks, kas apzināti tiecies atbrīvot vārdu  no uzslāņojumiem, izmantojot modernisma dzejas poētiku, kas sevī ietver paradoksus, ironiju, pašironiju, spēles momentus, fragmentārismu un vēl daudz ko citu, iegūstot ’’robežpārkāpēja’’ nosaukumu…Tas ir aktuāli arī šobrīd –

iet dvēseles atziņas ceļu – izvēloties nezaudēt sevi. Neizkaisīt sevi kā smiltis vai putekļus, bet kā saka dzejnieks – akmenim palikt…

Imants Ziedonis ir sava ceļa gājējs, kas apliecina vārda mākslas burvību, jo viņa dzeja ir īsta māksla, kas latviešu tautai jāpieņem kā dievišķa dāvana.