No 14.septembra līdz 22.septebrim 24 Siguldas Valsts ģimnāzijas 7.un 8.klašu skolēni kopā ar skolotājām Indru Ozoliņu un Dzintru Melderi devās apmaiņas braucienā uz Vācijas pilsētu Tessinu.

Kopš 1994.gada Tessinas Annas Trankas reģionālā skola ir viena no tām, kas piedalās UNESCO projekta ietvaros, lai dibinātu kontaktus ar citām skolām Eiropā. No 1987. gada siguldiešus vieno draudzība ar šo skolu. „Nu jau pagājuši 22 gadi, bet draudzība ir tas vārds, kas mūs vieno vēl arvien. Ar nelielu pārtraukumu, kas bija saistīts ar politiskajām pārmaiņām abu valstu vēsturiskajā attīstībā deviņdesmito gadu sākumā, apmaiņas braucieni notikuši regulāri, vienu gadu vācu skolēni ciemojas pie mums, nākamajā mēs esam mainītās lomās un ciemojamies pie viņiem. Ar patiesu prieku varam secināt, ka tie skolēni, kuri viesojās Tessinā šogad, vēl nemaz nebija dzimuši, kad pirmie vācu skolēni jau bija pabijuši pie mums, gan mūsējie tur. Lai saprastos un veidotos sirsnīgas attiecības, valodas barjeras nepastāv. Tiek likts lietā viss, gan vārdi jebkurā zināmā valodā, gan žesti. Tomēr priekšplānā tiek izceltas tēmas, kas šai laikā aktuālas – pasaules bērnu diena (to Vācijā septembrī atzīmē jau no 1959. gada, tātad šogad jau 50. reizi), cilvēktiesības, iecietība un valodu apguve, kas tiek īstenotas nedēļu garā programmā un padziļinātos projektos”, stāsta Dzintra Meldere.

Tessinas reģionālajai skolai siguldieši nav vienīgie sadarbības partneri - draudzība pastāv arī ar skolu Espo pilsētiņā Somijā, bet latvieši droši var pretendēt uz sirsnīgāko statusu. To apliecina arī pašu skolēnu rakstītā dienasgrāmata par iespaidiem pēc apciemojuma:

14. septembris.
Rostokā mēs ieradāmies ar prāmi no Ventspils, uz prāmja mēs atradāmies 27 stundas. Prāmis mūs nedaudz pašūpoja, bet jūra bija mierīga, un ap astoņiem no rīta mēs jau bijām Rostokā. Pirms doties uz Tessinu mēs aizbraucām vēl uz Rovershagenas izklaides ciematu, kas ļoti nedaudz atgādināja mums zināmo Lido kompleksu, tikai bija daudz lielāks. Mēs zinājām, ka Tessinā mūs gaidīs ap trijiem. Tessinā mūs sagaidīja ļoti viesmīlīgi, ar latviski rakstītiem apsveikuma vārdiem un pašu ceptām kūkām. Tad mūs sadalīja, kurš kurā ģimenē dzīvos. Mūsu galvās ceļoja domas, kādas būs mūsu ģimenes, kurās dzīvosim, vai valodu barjera nebūs pārāk liela. Visi mazliet nobijušies sasveicinājāmies ar jaunajām ģimenēm. Mums, protams, interesēja, vai tuvumā dzīvos arī kāds no savējiem. (Elīna, Edgars, Arvis)

15. septembris.
Rīts sākas ar skolas apskati. Mūsu acīm paveras liela, balta ēka, kas sadalīta trīs korpusos. Pirmais darbiņš – pieņemšana pie skolas direktora Ulriha Ciolkovska. Viņš ir smaidīgs, atsaucīgs un kā mirklīti vēlāk uzzinām arī matemātikas, fizikas un astronomijas skolotājs. Tad iepazināmies ar skolas vēsturi, uzzinot, kāpēc skola nes Annas Frankas vārdu, kas viņa bijusi. Skolas pagalmā atrodas piemineklis Annai Frankai. Savulaik viņas tēvam tika lūgta atļauja, lai skola nestu holokausta laikā nogalinātās meitenes vārdu. Vēlāk devāmies uz pilsētas domi, lai tiktos ar birģermeistaru F. Ībolta kungu, kurš kā skolotāja bija jau iepriekš raksturojusi, bija omulīgs vīrs. Viņš mums pastāstīja par pilsētu, tās iedzīvotājiem, atpūtas iespējām un attīstību nākotnē. Tad mums bija iespēja uzdot jautājumus, Anna pajautāja par ārpusskolas pulciņiem. Uzzinājām, ka pie viņiem viss dalās klubos un biedrībās, piemēram, ugunsdzēsēju biedrība. Pēc tam sekoja neliela ekskursija pa Rostokas vecpilsētu. No Pētera baznīcas pavērās skaists skats pāri visai Rostokai. Visi piedalījāmies viktorīnā par Rostoku, kurā pārbaudījām, cik uzmanīgi esam klausījušies. (Niklāvs, Sigita, Elizabete)

16. septembris.
No rīta visi satikāmies pie skolas. Šī bija pirmā diena pie projektu darbiem. Bija trīs projektu grupas, kurām vajadzēja vācu bērniem popularizēt un sniegt informāciju par Latviju un Siguldu. Ar deju, ar dziesmu un vārdu. Tika sastādīts darbības plāns un izmēģināts prezentācijas teksts. Vēl tai dienā mēs apgleznojām zīdu un spēlējām golfu. Apgleznotie lakatiņi gaidīja rītdienu, lai mēs uzzinātu, kādi tie izskatīsies. (Karīna, Anna, Grieta)

17. septembris.
Diena mums visiem sākās vienādi: Paēdām brokastis un devāmies uz satikšanās vietu. Sasveicinājāmies ar visiem un devāmies strādāt pie projektiem. Tad devāmies pēc lakatiņiem, kurus vakar krāsojām. Bijām pārsteigti, par to ko ieraudzījām. Krišjāņa lakats bija īpaši izdevies. Tad spēlējām ķegļus (kaut ko līdzīgu boulingam). Vakaru pavadījām kopā ar draugiem stadionā. (Andris, Filips, Krišjānis)

18. septembris.
Gaidījām pie skolas, kad sāksies galvenais pasākums, kas veltīts pasaules bērnu dienai. Tad skolas direktors atklāja atvērto durvju dienu, sāka ierasties apkārtnes skolu jaunāko klašu skolēni. Projektu grupa, kura prezentēja mūsu valsti, pilsētu, dabūja četras reizes stāstīt un rādīt savu darbu, pēdējā reizē to noskatījās arī pilsētas birģermeistars un skolas direktors, klāt bija arī preses pārstāvji. Viņi intervēja arī Niklāvu un Annu, kuri droši atbildēja vācu valodā uz jautājumiem. Pēcpusdienā devāmies uz Ēzelhofu Šlāgē, kur bija paredzēts pavadīt nakti nometnes bungalos (vasaras mājiņās). Teritorijā brīvi staigāja daudzi putni un dzīvnieki. Savu priekšnesumu ar piekūnu mums parādīja mednieks – putnu audzētājs. Vakarā sēdējām pie ugunskura. Mēs ļoti interesanti visi kopā pavadījām laiku šai nometnē. (Agnese, Linda, Signe)

19. septembris.
No paša rīta mēs vēl atradāmies Ezelhofā Šlāgē. Tālāk sekoja diena kopā ar savu viesģimeni, kuru katr mēs pavadījām ļoti dažādi. Daži bijām ugunsdzēsēju pasākumā, daži noskatījās futbola spēli, citi grillēja kopā ar ģimeni. Citiem bija iespēja jāt ar zirgu vai braukt ar motociklu. Bet bija arī tādi, kurus ģimenes aizveda uz Rostoku un palīdzēja iepirkties. Viesģimenes ir ļoti, ļoti jaukas, tās ļoti rūpējas par mums. (Diāna, Beāte R., Junita)

20. septembris.
Diena sākās desmitos, kad visi devāmies uz Štrālzundi, kur apmeklējām okeāna muzeju (Vācijas lepnums!). Izstaigājām tur tik daudz trepju, cik to ir Siguldā, bet guvām daudz informācijas par dzīvību ūdeņos. Šoreiz baudījām arī brīvo laiku. Dienas otrajā pusē notika pasākums, kurā pateicāmies viesu ģimenēm un noslēgumā diskotēka. Grillējām, dejojām ( arī Govju kazaku) un jautri pavadījām laiku. Šī diena daudziem patika visvairāk, jo bijām jau satuvinājušies ar vācu draugiem. (Santa, Monta, Beāte V.)

21. septembris.
Vispirms mēs kopā ar bijušo skolas saimnieku Ernsta kungu izstaigājām tuvāko apkārtni no viena gala līdz otram, bijām pie ebreju kapiem, redzējām Tessinas „ostu”- mazu ūdens kabatiņu pie Reknicas upītes (Tessina atrodas pie tās), apskatījām Tessinas vecāko baznīcu, kur dažiem bija iespēja spēlēt uz ērģelēm (Lindai, Andrim) Vēlāk mēs visi tikāmies jaunajā Tessinas bērnu un jauniešu atpūtas centrā, kas atrodas bijušās cukurfabrikas ēkā – milzīgā sarkanu ķieģeļu celtnē. Tur bija dažādas atpūtas iespējas, kas nu kuram labāk tīk. Varējām lēkāt batutos, spēlēties, šaudīties, dauzīties bumbiņu paradīzē, nodarboties ar galda tenisu, lēkāt piepūšamajās atrakcijās, braukāt ar mazām mašīnītēm, šļūkt pa slidkalniņiem. Mums patika sacensības ar šķēršļiem, kurā latviešu skolēni uzvarēja. Iekšēji bijām ļoti apbēdināti, apzinoties, ka ir pienākusi pēdējā diena Tessinā.  (Mārcis, Haralds, Oto)

22. septembris.
Rīts ir vēss... Atvadīšanās no nedēļu pavadītajām mājām un jau iemīļotās ģimenes visiem ir smaga, lai gan daudzi negrib to atzīt. Grūti, bet visi diezgan smaidīgi nonākam pie autobusa. Jauniepazītie draugi, ģimenes negrib atvadīties, mēs arī nē. Asaras nobirst pār vaigiem. Vēl iekāpjot autobusā, daudziem birst asaras. Sasēžamies savās vietās. Braucot pirmās stundas paiet domu klejojumos un atmiņās par brīnišķīgi pavadīto laiku.  Izskan lūgumi palikt Tessinā, atgriezties pie sirsnīgajiem un atsaucīgajiem vāciešiem. Varam doties ceļā. Tad sākas darbs pie tāda kā projekta. Skolotāja sadala mūs grupās, un mēs sākam aprakstu par šo fantastisko ceļojumu. Atkal sākas pārdomas un raisās atmiņas par šo laiku.

Skolotājas Dzintra Meldere un Indra Ozoliņa saka paldies visiem, kuri saprata, ka draudzība ir jāuztur un jākopj, lai tā pastāvētu arī turpmāk. „Vislielākais paldies skolēnu vecākiem, kuri atbalstīja bērnu ceļojumu, jo tas prasīja arī zināmu materiālu ieguldījumu. Prieks par skolēniem, kuri lika lietā savas vācu valodas zināšanas un pārbaudīja tās praksē. Nākamajā rudenī mēs sagaidīsim Tessinas skolēnus ciemos pie mums Siguldā”, apņēmības pilnas teic skolotājas.