Pirms 35 gadiem – 1977.gadā – Siguldas teātris ar V.Rozova „Bez mīlestības nedzīvojiet!” iestudējumu režisora E.Treimaņa vadībā ieguva Tautas teātra goda nosaukumu. Tātad šī ir mūsu jubilejas sezona, un mēs to uzsākam ar Ē.Kestnera „Divu Lotiņu” dramatizējuma iestudējuma pirmizrādi.

Ar šo iestudējumu mēs, Siguldas Tautas teātra ļaudis, turpinām jau E.H.Porteres „Pollianna” dramatizējuma iestudējumā iesākto tēmu par bērna un pieaugušo attiecībām. Atkal raisās jautājums, kurš dažkārt rīkojas gudrāk – pieaugušie vai bērni. Vai nav pat tā, ka mūsu bērni atnāk personīgi tieši pie mums, lai kļūtu par mūsu skolotājiem? Un vēl kas – gluži tāpat kā „Polliannā, arī „Divās Lotiņās”, neskatoties uz materiālā ietverto problēmu smagumu, ir daudz āķīgu, smieklīgu situāciju un humora.

„Patiesība ir tāda, ka šodien cilvēku drošība ir izgrūstīta. Bērnu uzvedība ir ģimenes spogulis” (Dace Freiberga – psiholoģe, geišterapeite).

Laiks, kurā dzīvojam, diendienā atgādina, ka cilvēciski lielākās problēmas rodas drošības trūkuma dēļ. Jebkāda nedrošība – emocionāla, finansiāla – spēj izsist pamatu zem kājām.Tā ir šodien ļoti būtiska tēma sarunai, kas arī noteica Ē.Kestnera „Divu Lotiņu” dramatizējuma iestudējuma rašanos.

Abu dvīnīšu dzīves ir pakļautas vecāku nespējai sakārtot savas attiecības, nespējai uzņemties atbildību par savu tuvāko, pirmkārt – saviem bērniem, viņu laimi. Ir divi pieaugušie, kuri tukšumu savā intīmajā dzīvē mēģina aizpildīt ar pārmērīgu nodošanos darbam. Ir divi bērni, kuri patiesībā ir vientuļi, jo vecākiem nav laika un dziļākas intereses par jautājumiem un problēmām, kuras nodarbina meitenītes. Sarunas ir standartfrāžu līmenī. Tām nav dziļuma.

Ceram, ka šajā iestudējumā varēsim runāt par cilvēciski pašām būtiskākajām vērtībām, uz kurām balstās visa mūsu dzīve. Antuāns de Sent Ekziperī saka: mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām. Ko iesākt, kā rīkoties, lai no Latvijas aizbraukušo vecāku bērni šeit, dzimtenē, nebūtu un nejustos kā pamesti, nevajadzīgi, vientuļi? Lai tādi nebūtu arī šeit dzīvojošo, bet šķirto vecāku bērni, un šeit pat Latvijā pilnās ģimenēs dzīvojošie, bet vecāku strādāšanas vairākos darbos dēļ, ne mazāk vientuļi, nesaprasti, pat klaiņojoši. Ko mums, pieaugušajiem, savā domāšanā, savā rīcībā jāmaina, sakārtojot prioritātes sevī un cienot tās dzīvības, kuras paši esam radījuši?

Cienījamie novadnieki, aicinām jūs būt ar mums 4.novembrī plkst.16.00 Siguldas novada Kultūras centrā!

Siguldas Tautas teātra režisore
Ārija Liepiņa-Stūrniece