Sagaidot XXV Vispārējos latviešu Dziesmu un XV deju svētkus, Turaidas muižas pārvaldnieka jaunās dzīvojamās mājas izstāžu zālē Latvijas Nacionālais kultūras centrs (LNKC) sadarbībā ar Turaidas muzejrezervātu atvedis rakstainas un krāšņas dažādu novadu Tautas lietišķās mākslas studiju rokdarbnieču darinātas segas, kas eksponētas izstādē „Latvijas novadu segas”. Izstāde apskatāma līdz 7.jūlijam no plkst.9.00 līdz 16.00, piesakoties Turaidas muzejrezervāta Apmeklētāju centrā.

LNKC Tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena: „Mūsu klimatiskajos apstākļos gultas segas ir tikpat nepieciešamas kā apģērbs. Krāsu rakstu dažādības ziņā visbagātākie latviešu audumi ir gultas segas. Tajās atrodami visi tautā pazīstamie auduma darināšanas paņēmieni.

1695.gadā Igaunijas mācītājs un vēsturnieks Kristiāns Kelhs atzīmēja, ka latvieši savas gultas vietas apklāj ar rupju linu palagu vai vilnas segu. Gultas segas, kā arī zirgu segas piemin arī vācu publicists Hupels 18.gs. 70-tajos gados. Turklāt zemnieku mājokļos līdz 19.gs. beigām tās bija telpu rotātājas – šaurās, patumšās lauku istabas pelēkumu tīkami atdzīvināja spilgtās krāsās darināta gultas sega.

Viskrāšņākās svītrainās segas auda Vidzemē. Vecākās segas, līdzīgi brunču audumiem veidotas sīksvītrainas, 19.gs vidū svītras jau sāka kārtot lielākos grupējumos un audēja katra pēc savas gaumes dažādi variēja pamata un krāsaino svītru attiecības. Sākot ar 19.gs. 80-tajiem gadiem arī zemnieku audumos parādījās t.s. „šatieri” – vienas krāsas pakāpeniski sabiezinātu nokrāsu joslas. Šai laikā segu aušana vairāk pārgāja amatnieku rokās un kompozīcijā izveidojās noteikts tips – 4-6 lielas svītru grupas kādā pelēcīgā pamatā. 20.gs sākumā „nokrāsu” joslas papildina ar rakstu joslām, kuru veidošanai izmanto rakstoto audu ripsu jeb „rožceliņu”. Kurzemē, Zemgalē, Latgalē 19.gs. otrajā pusē un 20.gs. sākumā audu ripsā auda segas ar lieliem fona rakstiem. Kurzemes un Zemgales segas bija daudzkrāsainas, stipri kontrastainas, turpretim Latgales segas divkrāsainas un to fona raksts bija vēl lielāks nekā Zemgales dienviddaļā. Tā kā Latgalē audumu darināšanā vairāk izmantoja linus un pakulas, tad raksts arī palielinājās materiāla raupjuma dēļ. Šajās segās daudz radniecības ar lietuviešu audumiem. Latgalei raksturīgas arī vienkrāsainas segas ar spilgti rotātām malām, kam pamatu auž ar atspoli, bet rakstu ielasa ar pirkstiem. Zemgalē un Kurzemē izplatītas rozīšu auduma segas. Tautas dziesmās apdziedātās zvaigžņu segas bija ļoti iecienītas Džūkstē, Zebrenē, Zemītē un Svitenē. Senākais segu rotājuma veids vēl saglabājies 19.gs otrajā pusē Bukaišu un Bēnes pagastos, kur auda segas ar baltu nātnu pamatu un no krāsainas vilnas dzijas veidoja rakstu ar rozītēm un zvaigznītēm.”

Izstādē apskatāmas segas, kuras audušas Tautas lietišķās mākslas studiju audējas no Liepājas, Bārtas, Kuldīgas, Ventspils, Rīgas, Limbažiem, Valmieras, Saulkrastiem, Snēpeles un Rēzeknes. Segu daudzveidīgie raksti un krāsu bagātība apliecina mūsu tautas lietišķās mākslas meistaru prasmes un sasaucas ar vasaras pilnbriedu, kad Turaidas muzejrezervāta brīvdabas augu ekspozīcijās var iepazīt ārstniecisko un košumaugu krāšņumu visā to pilnībā.

Informāciju sagatavoja:
Anda Skuja
Izglītojošā darba un komunikācijas daļas vadītāja